Lapsene, 2003

Andrea Ārnolda

Lapsene, 2003

Wasp, Andrea Arnold

Režisores Andreas Ārnoldas īsfilma “Lapsene”, gluži kā viņas dokumentālā filma “Govs” (2021), neko lieki neskaidro, nekomentē un nepamāca, taču dod pārliecību, ka tā spētu mainīt pasauli, pat ja skatoties vēl nav gluži skaidrs, kā tieši. Ārnoldas dzīvesstāstā un filmas sižetā grūti nesaskatīt paralēles: Anglijā, Kentas grāfistes Dārtfordā, viņas māte viena pati uzaudzinājusi četrus bērnus, un precīzi šāds liktenis piemeklējis arī filmas galveno varoni Zoiju, dziļā nabadzībā ieslīgušu vientuļo māmiņu. Ģimenei nav naudas, ēdiena un arī gandrīz nekā cita: jau filmas sākumā, vēl pirms epizodes, kur vecākajām māsām nākas maltītes vietā no pustukšas turzas sadalīt mazliet cukura, rodas aizdomas, ka neganti noskaņotās kaimiņienes draudi sūdzēties sociālajā dienestā drīzāk varētu nākt par labu nekā par ļaunu. Kliedzošās nolaidības ugunī eļļu pielej mātes randiņš ar jaunības draugu: tā laikā bērniem jāpaliek vieniem aiz kroga durvīm. Pat ja nav šaubu, ka kritika un atklāts nosodījums šeit iederētos ik uz soļa, filma no tiem atturas, un skatītājam nākas līdzās citiem bezpalīdzīgajiem filmas personāžiem visā notiekošajā vienkārši klusi noskatīties un tikt galā ar sajūtām, kas raisās katru reizi, kad necilvēcība negaidīti dabiski sadzīvo ar cilvēcības uzplaiksnījumiem, kuri, kā laika gaitā sāk šķist, kaut kur apakšā vienmēr slepus gruzdējuši.