Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Andrejs Verhoustinskis
Delle, 2021
Neslēpšu, šo filmu noskatījos tikai tagad – pēc gleznotājas Birutas Delles 80 gadu jubilejas izstādes Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, izstādes, kuras man bija par maz. Lai gan tajā izstādītās gleznas precīzi ataino daudzveidīgo un uzstājīgi atkārtojušos Delles mākslas tēmu, stilu un periodu kopainu, man šķita, ka kaut kas nav pateikts līdz galam. Šī filma satriec ar maksimālu pietuvinājumu un vienlaikus – vērotāja pozīciju, tā nav ne klasiska dokumentālā notikumu fiksācija, ne biogrāfisks atskats, drīzāk iespēja pabūt māksliniecei tuva un iejūtīga sarunbiedra lomā. Divas ainas, kas atstāja vislielāko iespaidu, – plenēra epizode kāpās, kur Delle novietojusi molbertu uz koka celiņa, bet tam garām ik pa brīdim spraucas dažādi atpūtnieki, taču mulsumu un neērtību šajā situācijā pārvar smeldzīga misijas apziņa, kas liek piefiksēt un uzlikt uz audekla nejaušo un ārēji nenozīmīgo smilšu, debesu un koka būdiņas veidoto ainavu. Otra epizode ir izstādes atklāšanā, kurā Delle stāv nomaļus no skatītājiem un pati kļūst par tramīgu skatītāju, vērojot to, kādu iespaidu uz atnākušajiem atstās viņas darbi, par kuru vērtību un kvalitāti viņa turpina šaubīties tikpat stipri un kaunīgi kā pirms gadiem 60, kad tikai sāka gleznot.