Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Mihaels Hāneke
Baltā lente, 2009
Das weiße Band, Michael Haneke
Skatoties šo filmu, brīžam šķiet, ka pats režisors līdz galam neaptver to psiholoģisko strupceļu, kurā ieved skatītāju. Gandrīz kā Džozefam Konradam, filmas pamatā ir kāda provinces skolotāja atmiņu ceļojums “tumsas sirdī”, tikai ne džungļos, bet nelielā protestantu ciematā Vācijā īsi pirms Pirmā pasaules kara. Vispār filmas mēdz atstāt nospiedumu, ja tām piemīt kas neizskaidrojams. Filmas ciemata dzīvē ikviens – mācītājs, ārsts, barons, zemnieki, skolēni – atrodas šādas neizskaidrojamības ēnā, arvien atklājoties jaunām ļaunuma izpausmēm. Mācītājs un ārsts ir īpaši pretīgi, jo, izmantojot savas varas pozīcijas, fiziski un garīgi pazemo gan sievietes, gan bērnus. Pasaule jau ir sajukusi prātā, un ikviens šajā lauku miestā, Špenglera vārdiem, ir traģisks indivīds, kurš, it kā tiecoties pēc mērķa un cenšoties darīt, beidzot sapratis, ka neko tāpat nesasniegs. Viņi pieņem un pat veicina kara neizbēgamību un drīzo Eiropas bojāeju. Diemžēl izskatās, ka Hāneke mums pasniedzis tumšu spoguli, kurā iespējams ieraudzīt sevi.