Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Visu lietu tēvs: pārdomas par karu
Vīne: Paul Zsolnay Verlag, 2001
Rakstu krājums par karu, kurš iznāca Balkānu kara laikā 2001. gadā, šīs dienas gaismā liek saprast, ka par karu gan var domāt pēc tam, kad tas jau noticis, bet šādas pārdomas drīzāk ir domājošo mierinājums pašiem sev nekā intelektuāls instruments jaunu karu novēršanai. (Katram gadījumam piebildīšu, ka pats atrodos tādas novēlotas domāšanas situācijā.) Politikas filozofijas profesors no Zagrebas Žarko Puhovskis norāda, ka pat tad, kad jau ir tūkstošiem līķu, intelektuālās diskusijas galvenokārt notiek nevis par to, kā karu apstādināt, bet par to, kurai no iesaistītajām pusēm morālā ziņā ir taisnība. Taču aiz šāda strīda slēpjas gaužām banāls, bet tādēļ jo draudīgāks patriotisks pieņēmums, ka nacionālās suverenitātes pamatnosacījums ir “mūsu zeme” un tās dēļ “mēs” esam gatavi ziedot arī mūsu cilvēku dzīvības. Jo cilvēki šā kā tā ir kaut kas pārejošs, turpretī zeme ir mūžīga. Tomēr neviens krājuma raksts neizskatītos tāpat, ja tas būtu rakstīts, ņemot vērā pašreizējo karu Ukrainā, kad jebkādi pieņēmumi par kara vešanas veidiem un nosacījumiem apgāzti ar šovinistiskās propagandas un manipulatīvo mediju starpniecību. Varētu teikt, ka ir mainīta optika, ar kuru raudzīties uz karu. Skaists piemērs šai ziņā ir 19. gadsimta prūšu ģenerāļa Paula Bronzarta fon Šellendorfa shēma par attālumu, kurā redzams ienaidnieks. Vārdu sakot, no 1600 metru attāluma var redzēt vienīgi tumšu svītru ar mirguļojošu maliņu virs tās, no 500 metru attāluma jau skaidri var sazīmēt cilvēkus un zirgus, bet no 60–25 metriem – ieraudzīt baltumus ienaidnieku acīs.