Uldis Tīrons

Teiksmainā senatne


Teiksmainā senatne

Rīga: Liesma, 1969


Aiz šāda “teiksmaina” nosaukuma patiesībā noslēpies sengrieķu vēsturnieks Hērodots, ko brīnišķīgi latviskojis Gustavs Lukstiņš. Kad redzu, kādus notikumus, cilvēkus un likteņus aprakstīšanai izvēlējies senais grieķis un kā viņš to dara, kļūst skaidrs, ka šādai vēsturei ir vēl kāds cits, varbūt pat svarīgāks uzdevums nekā tikai pierakstīt to vai citu notikumu vai pastāstīt par kādu varoni: Hērodots rada paraugvēsturi, kurā ir gods nokļūt; tā ir pasaules vēsture, kurā jaušama jēga. Hērodots raksta, zinādams, ar ko stāsts (vēsture) beigsies; viņš zina arī to, kāpēc viņš stāsta. Tādēļ, kad persietis ieņemtajā pilsētā taisās nodurt viņam nepazīstamo Krēzu, tā mēmais dēls “lielajās izbailēs pēkšņi atgūst balsi un iekliedzas: “Cilvēk, nenodur Krēzu!””. Jo nevar taču vēsturiskais personāžs mirt nepazīts. Hērodots nekavējas dot aprakstāmajam savu vērtējumu: “Babiloniešiem ir arī kāda cita ļoti prātīga paraža. Tā kā viņiem nav ārstu, viņi slimniekus iznes tirgus laukumā, un garāmgājēji apstājas pie slimnieka un dod viņam padomu, kā ārstēties, ja kāds vai nu pats ir slimojis ar to slimību, vai arī pazinis kādu citu tādu slimnieku.” Un, visbeidzot, senais vēsturnieks mani pavisam atbruņo ar to, ka bieži vien uzskata par vajadzīgu piebilst: “Es nu gan tam neticu.” (“Bet plikgalvji stāsta, ka tajos kalnos dzīvojot cilvēki ar āža kājām.”) Vai arī nobeidz stāstu ar vārdiem: “Tā nu tas ir.”

Raksts no Augusts 2021 žurnāla