Uldis Tīrons

Pēters Handke "Pasaules svars"


Pēters Handke

Pasaules svars

Frankfurte pie Mainas: Suhrkamp, 1979


Skaisti saucas grāmata, varētu saukties arī citādi. Kāpēc “svars”? Tāpēc: “Naktī, tikai guļot un sapņojot, kļūt smagākam.” Handkes piezīmes atgādina sevis paša nepabeigtās domas, kad kāds nejaušs vērojums šķiet slēpjam aiz sevis atslēgu, ar kuru saprast – visu. Handke, bez šaubām, to zina: “Vēlēšanās: reiz, skatoties pa logu, pēkšņi aptvert “kopsakarību”, kā kriminālromānā.” Šie nelielie uztveres uzliesmojumi, kuriem tūlīt pat jāpazūd pagātnes tumsā, pārsteidz ar savu uzkrītošo nozīmīgumu, ar nepamatoto, saspringto uzmanību, kādu tie izsauc vērojošajā. Tādēļ tie līdzinās sapņiem, kuri uzreiz mēdz aizmirsties, tomēr atstāj pilnīgi nesamērīgu iespaidu uz turpmāko dzīvi. Piezīmju rakstīšanas laikā Handke nonāca slimnīcā, un visus šos ierakstus var uztvert kā pirmsoperācijas teikumus – starp tiem ir gan māsiņas cenšanās masēt muguru enerģiskāk, lai viņas pieskārieni pēkšņi neatgādinātu glāstus, gan nogurums, kad bailes tūliņ pat atver nesen aizvērtos plakstiņus, gan jaunās ārstes atbilde uz jautājumu, vai rīt varbūt varētu iet mājās: “Tas nav izslēgts.” Tik noguris, ka, nejauši ieskatoties spogulī, brīnies, ka vispār tur esi. Bildes pusnomodā piepilda visu galvaskausu kā dziedājumi baznīcā. It kā viss skaistais pastāvētu vienīgi nosapņotās sievietes dēļ. Skaties uz cilvēkiem terasē, lai galvā vairs nevienas domas, varbūt tikai viena: “Sūda būšana.”

Raksts no Maijs 2023 žurnāla