Mārcis Ošiņš

Kristofers Nolans "Memento", 2000

Kristofers Nolans

Memento, 2000

Memento, Christopher Nolan

Ir pagalam riskanti runāt par film noir stilistikā veidotu psiholoģisko trilleri, kas sākas ar stāsta atrisinājumu, turpinās ar ačgārnā hronoloģiskā secībā izkārtotiem notikumiem un beidzas ar vēl vienu atrisinājumu. Laimīgā kārtā gandrīz nevienai filmas detaļai nav rodams viennozīmīgs izskaidrojums, tādēļ visu pateikt priekšā nemaz nav iespējams.

Režisora brāļa Džonatana Nolana stāstu “Memento Mori”, kura motīvos balstīts filmas sižets, nebūtu grūti ekranizēt kā vieglu komēdiju: galvenais tēls Leonards ir parasts puisis no Dienvidkalifornijas, kurš strādā apdrošināšanas aģentūrā un ir precējies ar skaistu sievieti. Taču pēkšņi viņš neatceras neko no tā, kas nupat noticis, – viņš nezina, kas ir dīvainais vīrietis, vārdā Tedijs, kurš priecājas būt par viņa draugu, spēj ik dienas atkārtot vienus un tos pašus jokus un kuru vēlas tetovētā narkodīlera draudzene Natālija.

Tiesa, šādā scenārijā nedrīkstētu iekļaut galveno “Memento” problēmu, proti, Leonarda centienus atriebt sievas slepkavību. Izdzīvojot notikumus apgrieztā secībā, skatītājs it kā pārņem Leonardam piemītošo anterogrādo amnēziju – kā šo diagnozi domīgi novērtē moteļa darbinieks: “Tev ir nojausma par to, ko darīsi, taču tu nezini, ko esi darījis. Man toties ir pilnīgi otrādi...”