Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ilmars Lābans.
Putnu mistiskais mugurkauls
Sakārtojis un no igauņu valodas
atdzejojis Guntars Godiņš.
Neputns, 2003
Gribas šo leģendārā igauņu/zviedru sirreālista grāmatu izvilkt no “svarīga kultūras notikuma” cilpas, kurā tā iebāzta jau kopš septembra, atzīta un pagodināta ar Dzejas dienu balvu atdzejotājam, un ar vieglu kāju kā karātavu soliņu paspert malā aizspriedumu, ka Lābana dzeja ir sarežģīta un nesaprotama cilvēkam, kurš nepārzina kontekstu. Dievinu ievadus, pēcvārdus un komentārus, kā arī dažādus sīkus biogrāfiskus un vēsturiskus paskaidrojumus, vienu no aizraujošākajiem literatūras žanriem; Lābana grāmatā tie ir interesanti un labi uzrakstīti. Taču dzejoļi ir maģiski ne tāpēc, ka autors ir sirreālists vai nav, neatkarīgi no tā, vai lasītājs aizdomājas par to, ka “autora vietā domā valoda”, vai meklē Lābana tekstā Bretona deklarētajam psihiskajam automātismam radniecīgo un no tā atšķirīgo, vai vispār neliekas par metodi ne zinis. Brīvības un nebeidzamības sajūtu, kas staro no teksta, var uztvert nepastarpināti – bet kopā ar tādu kā universālu “literāru morāli”: brīvība dzimst precizitātē. Sapnī, atšķirībā no nomoda, nav aptuvenas pļāpāšanas, tieši tāpēc tajā tiek meklēta patiesība.
Pievienotajā diskā ar tā saucamo skaņu dzeju mani gandrīz vai saraudināja akadēmiski izglītotā, erudītā Lābana un šīs 50.-60. gadu aktualitātes apbrīnojamā nevainība. Bērna nopietnība. Un ļoti sagribējās klausīties radio.