Vilnis Vējš

Vēstule premjerministram

Aija Zariņa. “Repše, vai tu zini, kāda ir sabiedrības attīstības vīzija?", 2004


Es biju viens no tiem, kas izbrīnīti bolīja acis. 2004. gadā māksliniece Aija Zariņa, kas līdz tam bija pazīstama ar simboliskām kompozīcijām un mitoloģiskām darbu tēmām, ķērās pie tābrīža valsts politikas kritizēšanas. Aplūkojot senās gleznas reprodukciju, atceros, ka Einars Repše, kam veltīta uzruna, bija premjerministrs pavisam īsu laiku – no 2002. gada līdz 2004. gada sākumam. Kādēļ Aija Zariņa piesējās tieši viņam – laikam jau varas pozīcijas dēļ, jo Repše bija visai ekstravaganta figūra gan pirms tam, Latvijas Bankas prezidenta amatā, gan pēc, kad, starp citu, pievērsās arī gleznošanai profesora Ivara Heinrihsona vadībā un uzrādīja visai labas dotības un īpatnēju krāsu izjūtu. Iespējams, māksliniecei ar viņu saistījās kāda vilšanās, jo ap Einaru Repši vienmēr vējoja zināma ideālisma aura, sākot ar atmodas laiku un turpinot ar pompozo partijas Jaunais laiks dibināšanu, pirms kuras Repše lūdza tautu ziedot miljonu tieši sev, lai saņemtos mainīt ienesīgo bankas prezidenta amatu pret mazāk apmaksāto premjera vietu. Mākslinieki, tajā skaitā Zariņa, kā bija, tā palika nabagi (tikai dažus gadus pirms gleznas tapšanas bija nodibināts Valsts kultūrkapitāla fonds, lai cik necik atvieglotu viņu stāvokli). Atceros, ka 2004. gadā Rīgas galerijā bija izstādīts Zariņas video darbs – patiesībā dokumentālas intervijas ar vairākām amatpersonām, kurās māksliniece rātnos ierēdņus visai nikni pratināja par diezgan vispārīgām tēmām. Nekādu lielo atsaucību amata brāļos tas neizraisīja, arī es kādā preses izdevumā publicēju nīgru atsauksmi, vērtējot darbu kā ne visai pieklājīgu un saturīgu. Zariņas mākslinieciskie uzbrukumi Repšem izsauca daudz lielāku furoru – galvenokārt gan dienas un dzeltenajā presē –, sevišķi glezna, kurā premjerministrs bija attēlots kā Jēzus Kristus uz krusta, ko rotāja uzraksts “Dzīves ceļš”. Tika pat sarīkota abu autoru konfrontācija Liepājas muzejā. Tomēr kritikas attieksme palika vēsa.

Kādēļ es to visu atceros? Laiku pa laikam profesionālajā vidē uzviļņo aicinājumi māksliniekiem būt sociāli aktīvākiem, retu reizi sakot tiešāk – politiski aktīvākiem, bet ne vienmēr ļaujot saprast, kas ar to domāts. Patiesībā pieprasījums pēc aktīvas politiskas pozīcijas bijis vienmēr, kopš es sevi atceros, bet mākslinieki, teiksim, nav visai atsaucīgi. Lūk, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja jaunajā pastāvīgajā ekspozīcijā atlasīta sociāli aktīva māksla no perestroikas laika krājumiem. Saprotams, ka tā ir kuratoru izvēle, jo no jebkura laikposma tikpat labi varētu sagatavot izstādi, kurā mākslinieki pievērsušies savai iekšējai pasaulei – ko varētu skaidrot ar noturīgu romantisma tradīciju – un izpaudušies visnotaļ reakcionārās formās. Vai arī izpildījuši kļūdainas politiskas kustības. Piemēram, tajā pašā laikā, kad atmodas aktīvisti cīnījās pret Rīgas metro, mākslinieki labprāt piedalījās vēl neuzcelto metro staciju sienu apgleznošanas konkursā. Kamēr robežpārkāpēju grupa 90. gadu sākumā plūca atzinību ārzemju izstādēs, desmitiem mākslinieku Latvijā ļāvās jauniegūtajai ticības brīvībai un kļuva ļoti reliģiozi. Un tā tālāk. Zariņas gadījums ir īpašs, jo viņa ielēca politiskā konfrontācijā bez jebkāda izdevīguma un no ļoti individuālām pozīcijām. Mākslas kritiķe Ieva Astahovska astoņus gadus vēlāk pārmeta Zariņai aizraušanos ar mitoloģisku tēva figūru. Iespējams, mūsdienās, kad pasaulē reizē ar pavisam īstiem karavīriem cīnās simboliski Zelenska un Putina tēli, savukārt vārda “sociāls” nozīmi definē nevis vārdnīcas, bet sociālo tīklu dienaskārtība un stilistika, mākslinieces vēršanās bērna rokrakstā pie valsts vadītāja uz “tu”, iztiekot bez pieturzīmēm un taujājot pēc nākotnes vīzijas, šķistu daudz saprotamāka un diezgan pieņemama.

Raksts no Maijs 2023 žurnāla