Rasa Jansone

Brīvības krūtis

Ežēna Delakruā gleznu retrospekcija Luvrā līdz 23. jūlijam


Šī gada aprīlī Saūda Arābijas kroņprincis Muhammads Bin Salmāns, faktiskais savas valsts līderis, apmeklēja Parīzi. Visaugstākā līmeņa diplomātiskā vizīte nepalika nepamanīta arī mākslas pasaules ziņu medijiem, jo Francijas prezidents Makrons savu augsto viesi bija uzaicinājis ekskursijā uz Luvru. Par ko viņi runājuši Luvrā, nav zināms; zināms vienīgi tas, ka abi kopīgi aplūkojuši Ežēna Delakruā darbu retrospekciju un ieturējuši kopīgas vakariņas divu stundu garumā turpat Luvras restorānā. Muzejs šajā laikā citiem apmeklētājiem bijis slēgts. Tās pašas dienas vakarā Makrons tvītoja fotogrāfiju ar divu vīriešu siluetiem uz izgaismotās gleznas “Brīvība ved tautu” fona: pa kreisi augumā mazākais Makrons, pa labi kroņprincis Bin Salmāns – divi tumši, vērošanā nogrimuši silueti. Tiem abiem pa vidu Brīvība, kailām krūtīm, ar karogu augstu virs galvas izstieptā rokā.

Bieži vien kļūdaini uzskata, ka gleznā attēloti 1789. gada Lielās franču revolūcijas notikumi. Francija tolaik pārdzīvoja trīs revolūcijas 60 gadu laikā, pakāpeniski nomainot dažādus monarhijas un republikas paveidus. Ežēns Delakruā šo gleznu uzgleznoja 1830. gada rudenī – uzreiz pēc Jūlija jeb Otrās franču revolūcijas. Pēc gada kā labas gribas žestu, solidarizējoties ar savu īsteni revolucionāro tautu, gleznu nopirka jaunieceltais Francijas karalis, konstitucionālās monarhijas galva Luijs Filips I. Tomēr pēc nepilniem astoņiem gadiem karalis gleznu atdeva māksliniekam atpakaļ. Tajā nebija mainījies ne otas triepiens, un tomēr tā bija kļuvusi pārāk revolucionāra. Delakruā pameta Franciju un devās uz Alžīriju gleznot tīģerus, un tikai pēc Luija Filipa I gāšanas 1848. gadā Brīvība atkal atgriezās sabiedrībā.

Protams, viņa nav reāla sieviete. Viņa ir simbols. Ideja, brīvības un vienlīdzības personifikācija. Brīvības kailās krūtis ir tieša atsauce uz Senās Grieķijas mākslas kanonu, kas šajā gadījumā ir izšķirošs, jo bija izveidojies demokrātijas apstākļos. No vienas puses, šīs krūtis ir novērtētas kā simbols un tās sargā muzejs. No otras puses, samērā nesen, 1978. gadā, Francija nodrukāja 100 franku banknoti ar Delakruā Brīvību, un vairākās valstīs šo naudas zīmi atteicās pieņemt pārāk izaicinošā izskata dēļ.

Makrona tvītu var izskatīt kā īsti francisku, pat koķetu soli. Abi politiķi stāv pie gleznas, un Makrons, viegli pieliecis galvu uz sarunbiedra pusi, neatraujot skatienu no gleznas virsmas, it kā saka: “Nu paskaties, cik tā Brīvība tomēr ir forša. Nepadodies, turpini savas reformas, un mēs stāvēsim aiz tavas muguras. Uz priekšu, draugs!”

Kad zem notvītotās bildes sākās īsta vētra par cilvēktiesību pārkāpumiem Saūda Arābijā (no franču puses) un pārmetumi par nepiedienīgu rīcību (no arābu puses), Makrons preses konferencē atbildēja, ka Francijai nevajadzētu kroņprinča reformas izskatīt tikai kā kosmētisku remontu. Ja esot kaut mazākā iespēja pārmaiņām šajā valstī turpināties, tad Francijas pienākums esot palīdzēt. Tā nu šogad Kannu festivālā pirmo reizi izrādīs Saūda Arābijas īsfilmas. Parīzes opera palīdzēs nodibināt pirmo Saūda Arābijas nacionālo orķestri. Kroņprincis apsolījis, ka sievietes viņa valstī drīkstēs vadīt automašīnas, sākot no jūnija (tātad patlaban viņas to jau dara, ja vien viņš nav pārdomājis).

Paturot prātā, ka nevajadzētu jaukt mākslas darbu ar reālu cilvēku reālu dzīvi, diez vai būtu tikpat satraucoši, ja arābu princis ar Francijas prezidentu tiktos pie gleznas, kur revolucionārus cīņā ved Zevs vai Kristus, vai Karogs viens pats. Drīzāk sievietes ķermenis (lai cik abstraktu ideju tas iemiesotu) šeit ir neaizstājams un pārbaudīts ķēdes posms, caur kuru mākslinieks un tālāk jau zinošs skatītājs sazinās ar otru vīrieti – īsto mākslas baudītāju un patieso problēmu izpratēju.