Rasa Jansone

Bēgošā Marija

ieva_iltnere_no-marijas_cikla_2002.jpg

Ieva Iltnere. “Vēsts", 2002


Pirms 20 gadiem nu jau zudušajā, bet toreiz likās – mūžīgajā galerijā Rīga Ieva Iltnere atklāja savu personālizstādi “Stāsti”. Starp pelēki elegantajiem gleznojumiem Ieva bija izstādījusi arī Jaunavas Marijas ciklu. Bēgošas, salīkušas, pusnožņaugtas Marijas bija iejukušas kopējā eleganti pelēkajā, punktotajā ņirboņā: tobrīd Ieva risināja tādu kā virstēmu it visam, ko gleznoja, glezniecības un ekrāna mākslas attiecības, konceptualizējot ekrāna pikseļus kā ornamentālu rakstu un pārnesot to uz gleznas plaknes ar glezniecības (nevis ekrāna mākslas) līdzekļiem. Tā nu Marija toreiz noslēpās aiz pikseļiem, aiz ļoti savaldītas, elegantas ārējās formas, un izslīdēja visiem caur pirkstiem. Par šo personālizstādi rakstīja ļoti daudzi un atzinīgi (Daiga Rudzāte, Stella Pelše, Laura Feldberga, Agnese Kusmane un Zane Onckule, Ievu intervēja Pēteris Bankovskis), bet tikai Inga Šteimane iezīmēja pretrunīgo fonu, kura ēnās darbojās Iltneres Marija: “Iltneres Marijai Gabriels nav autoritāte. Iltneres Mariju varbūt nesauksim par feministi, bet par sufražisti gan varētu. Jo viņa skaidri demonstrē savas balsstiesības, neakceptējot dievišķo vēsti. Tiktāl sižetus Stāstos var dēvēt par konceptuāliem. Bet tālāk ir interesanti, jo Marija jau nemaz nezina, ko īsti grib...” – un tālāk Šteimane apraksta Iltneres virtuozās ogles tehnikas “moderno baletu” un pašās recenzijas beigās piedāvā asprātīgu stāstu, kurā Marija bēg, tomēr finālā “atgriežas mājās un, spoguļodamās sudraba lampā, ierauga sava mūža trīs vīriešus: Dievu tēvu, Dievu dēlu un Svēto garu”. Marija nespēj nekur aizbēgt – un vardarbības loks noslēdzas.

Kas īsti tas viss ir? Kādēļ ir tik grūti ieraudzīt Pasludināšanas ainas vardarbīgumu; faktu, ka eņģelis Gabriels ir nevis spokains, izsmalcināts simbolistu ēras ornaments, bet gan Dēmons? Un par Dēmonu viņš kļūst tieši tādēļ, ka nes Dieva vēsti, ar visu savu autoritātes spēku iekliedzot to Marijai sejā? Iltneres uzgleznotajā ainā Gabriels kā spīlēs tur mazo, mēmo, neprotestējošo sievieti tieši aiz apakšžokļa, Mariju, kurai nāksies tikt galā ar vienu no sarežģītākajām prasībām, ar kādu dzīvē var sastapties sieviete, – ar prasību vispirms dzemdēt un tad ziedot savu bērnu kādas lielākas idejas vārdā. Tas, ka viņa varētu būt nobijusies māte, bēgoša māte, jau ir radikāli, jo viņa novirzās no ideālās mātes tēla ass. Tā savā traktātā par glezniecību pats Leonardo da Vinči rakstīja: “...pirms dažām dienām es redzēju gleznojumu ar eņģeli, kurš, tā vien izskatījās, Pasludināšanas ainas laikā cenšas izdzīt Mariju no viņas istabas, uzbrukumā izmantojot kustības, kādas varētu vērst vienīgi pret kādu nīstamu ienaidnieku; un Marija, šķiet, galējā izmisumā mēģināja izmesties pa istabas logu. Nekad nepieļaujiet tamlīdzīgas kļūdas [savos gleznojumos].” Nav zināms, par kuru gleznojumu tieši Leonardo rakstījis, un Rietumu glezniecība, tāda, kādu mēs to līdz nesenam laikam pazinām, turējās pie Leonardo mācības. Kāda tā būtu bijusi, ja Leonardo būtu bijis mazliet piekāpīgāks, ja viņš būtu ļāvis Marijai mesties ārā pa logu? Ja viņš būtu pieļāvis šāda gleznojuma iespējamību kaut vai kā joku – ja ne kā nopietnu iebildumu? Varbūt mēs dzīvotu citādā pasaulē un mākslas vēstures pieraksts būtu veidojies citādi. Varbūt tāda pasaule būtu bijusi laipnāka pret mātēm un nolaisto acu Madonna nebūtu kļuvusi par vienu no trako krekliem, ar ko mātes tikušas sietas un sauktas pie kārtības – arī šodien, kad valstsvīri, iesaucot bērnus karā, ļoti skaidri zina: kārtīga māte neklaigās, bet pamās ar roku prombraucošam autobusam.

Raksts no Novembris 2022 žurnāla